Jautājums par mājdzīvnieku kastrāciju būs aktuāls kamēr vien cilvēkam būs mājdzīvnieki. Parasti saka kastrē vīrišķos dzīvniekus, sterilizē sievišķos dzīvniekus. Jāsāk ar paskaidrojumu – kastrē arī sievišķos dzīvniekus, jo ar vārdu kastrācija apzīmē dzimumorgānu pilnīgu izoperēšanu abu dzimumu dzīvniekiem, tādējādi radot neauglību. Sterilizācija turpretī operācija, kuras rezultātā dzīvniekam tiek izraisīta neauglība, bet reproduktīvie orgāni tiek saglabāti.

Izvēloties kļūt par dzīvnieka īpašnieku, cilvēkam ir jāatceras, ka viņa mazais fantastiskais kaķēns vai kucēns pēc neilga laika būs gatavs meklēt to „otro pusīti” ar kuru radīt pēcnācējus. Katru dienu sociālajos portālos manām palīdzības lūgumu kārtējam kaķēnam, kucēnam, kas atrasts bezpalīdzīgā stāvoklī – tās ir cilvēku bezatbildības un attiecīgi dzīvnieku nekontrolētas vairošanās sekas. Vienīgais veids, kā mēs varam uzlabot šo situāciju ir būt atbildīgi dzīvnieku īpašnieki un kastrēt savus dzīvniekus tiklīdz tie sasnieguši atbilstošu vecumu.

Kaķenes un runčus vēlams kastrēt aptuveni no 6 mēnešu vecumā, pirms dzīvniekiem iestājas dzimumgatavība. Parasti iesaka pagaidīt līdz 7 – 8 mēnešiem. Dzimumgatavības vecums ir atkarīgs no dzīvnieka un šķirnes īpatnībām. Runči pēc kastrācijas mēdz palikt rāmāki, mīlīgāki, vairs nav jāvelta tik daudz uzmanības teritorijas sargāšanai un kaķeņu uzmanības iekarošanai, var veltīt vairāk laika saimniekiem.

Ar kuču un suņu kastrāciju ir mazliet sarežģītāk – atkarībā no dzīvnieka izmēra, individuālajām īpatnībām, šķirnes, kastrāciju būtu ieteicams veikt sākot no 6 mēnešu vecuma maza auguma dzīvniekiem līdz aptuveni 10 mēnešu vecumam lielo šķirņu suņiem. Kastrācija ļauj izvairīties no suņa aizbēģšanas no mājām, kas parasti notiek skrienot pakaļ kucēm, kuras meklējas. Kuces vislabāk sterilizēt pirms pirmās meklēšanas. Ķļūdains ir pieņēmums, ka kaķenei vai kucei jāļauj vismaz reizi dzemdēt, jo tad ginekoloģiska rakstura problēmas vairs nebūtu iespējamas.

Nelielai daļai kastrēto kuču novēro urīna nesaturēšanu (dobermaņu škirne ir predisponēta), bet ir medikamenti, kuru lietošana var palīdzēt. Nekastrējot kuci, tā tiek pakļauta piometras riskam (dzemdes iekaisumam, kas visbiežāk rezultējas ar dzīvībai bīstamu stāvokli un ķirurģiju), piena dziedzeru audzēju riskam, viltus grūsnību riskam, salīdzinot ar kuriem urīna nesaturēšanas risks ir zems. Arī jau dzemdējuši dzīvnieki nav nodrošināti pret piena dziedzeru vēža vai dzemdes iekaisuma rašanos. No tā nav pasargāts neviens nesterilizēts dzīvnieks.

Nekastrēti suņi ir pakļauti prostatas hiperplāzijas un prostatīta riskam. Vecāki suņi ir riska grupā uz sēklinieka audzēju, anālo adenomu izveidošanos.

Gan kaķu gan suņu kastrācija ir vispārējā narkozē veikta operācija, pēc kuras dzīvnieks vakarā var doties mājās. Pēcoperācijas periodā ir svarīgi nodrošināt, lai dzīvnieks nepiekļūst šuvēm, nevar tās laizīt. Lai to nodrošinātu, var ieģērbt suni vai kaķi „vestītē”, kas nosedz operācijas brūci, vai likt uz kakla speciālu apkakli.

Mazāk apspriesta, bet arī efektīva īslaicīga un atgriezeniska kastrācijas metode ir hormonālā kastrācija. Implants tiek injicēts zemādā, neauglības nodrošināšana notiek lēni un patstāvīgi izdalot hormonus, kas nomāc dzimumtieksmi. Metodes mīnus – efektivitāte, jeb dzīvnieka neauglība iestājas 6 – 8 nedēļas pēc procedūras.

Autore: Kristīna Boroda; SIA Vets

Photo Photo by Ancaro Project on Unsplash